Sūtiet savas atsauksmes par izlasīto, un pārdomas par to. Marto Petro tas ir svarīgi 🙂
Man viss svarīgākais ir….
Man vissvarīgākais ir, tas, ko es redzu, uzrakstu, paslēpju, sajūtu, dzirdu.
Dzirdu taisnību, bet nevis melus. Man viss ir svarīgs, kas notiek uz pasaules, tas ko es redzu ar savām acīm, bet tas, ko dzirdu, tā nav patiesība, tie ir meli, cilvēku izdoma, tam es nekad neticēšu, un arī nevēlos ticēt. Vissvarīgākais ir tas, ko Tu redzi (nevis TV, bet īstenībā), kas visapkārt notiek, bet ja tu vairs nevari redzēt, kas notiek apkārt, tad tu tam nepievērs uzmanību, vai arī tu esi akls, kas neko neredz, bet tikai dzird. Ko dzird? Melus, bet varbūt arī patiesību. Varbūt. Dzird tikai tādu patiesību. Kuru tu neredzi, jo tu esi akls. Bet ko darīt aklam? Atver acis un paskaties uz plašo pasauli, cik tajā ir gružu, netaisnības, melu un arī skaistuma. Bet ko darīt, ja tu nevari atvērt acis? Iet pie ārsta, pārbaudīties, vai neesi kļuvis akls, staigājot pa plašo pasauli, meklējot kaut ko labāku dzīvē. Bet ko man darīt, ja es patiešām esmu akls? Tad laikam vien būs jāklausās radio, televīzija un jāklausās meli( bet varbūt arī patiesību). Bet tā visa ir varbūtība, kas nekad nebeigsies. Labāk man kļūt kurlam, bet nevis aklam, kurls – redz, bet akls – dzird. Ko dzird? Patiesību! Nē! Varbūtību starp patiesību un meliem?
Vissvarīgākais ir tas, ka esmu sapratis, ka nesaprast ir tikpat vērtīgi, kā saprast nesaprasto, un tas ir tas pats, kas negribēt saprast saprasto. Tas ir: novienādot gribēto un negribēto, vajadzīgo un lieko, patīkamo un nejauko u.t.t.
Nolikt ķebli istabas vidū, iet tam apkārt un skaitīt: tā ir taisnība un tie ir meli, līdz pielec, ka tā tas nav. Un iet uz otru pusi un atkārtot: tie ir meli un tā ir taisnība, līdz saproti, ka melot ir slikti, bet melot sev muļķīgi. Atliek sacirst ķebli un neiecirst sev kājā.
Ko meklē? Kāds man jautāja. Vai gribi saprast, kas tu esi?Un atkal atskanēja jautājums. Ko meklē? Ej un sēdi savā migā. Nelien ārā! Gaidi, kad saulīte sāks papēžus kutināt. Pierādi sev! Pierādi, pierādi, kas ir taisnība, un kas ir meli, tad tu pierādīsi sev, kas esi tu. Šausmas! Kā man ir apriebies šis murgs. Es gribu bļaut, lai laiž vaļā. Es redzu to, kā nav.
Mana trešā apziņa streiko. Viņai slāpst, bet viņa tik un tā melo – tā nerāda patiesību. Es tevi nošaušu, tu melo, un nerādi man patiesību.
Taisnība kas nav mūžīga, bet meli pastāv: no tiem tu nekā nevari saprast un kuros tu iepinies, un sāc līdzi melot. Bet pats svarīgākais ir nemelot.
Nemelot TV ekrānā, radio, vai draugiem, bet redzēt taisnību, un pierādīt sev, ka uz pasaules vēl taisnība pastāv.
(Bet vai pastāvēs? Tas ir mans jautājums, uz kuru nevar atbildēt šodien, tam vajadzīgs laiks, lai atbildētu), bet minūtes iet un iet, un liekas, ka taisnība izgaist un izgaist, paliek tikai meli, uz kā balstās mūsu dzīve…..
P.s. šo stāstu Marto sarakstīja 1994.gadā.
Dzīve dāvā man iespēju…
Jā! Dzīve man dāvā iespēju kļūt par vardi! Vardi, kura var ieslīst savā kanalizācijas akā, kuru neviens nepamana, kurai neviens nekāpj virsū, kurai ir visur mājas. Tad laikam man dzīve ir tāda liela kanalizācijas aka. (Akā)Tur ir savs skaistums, sava mīlestība, savi draugi -vardes, un arī savs (kanalizācijas akas) vāks, pa kuru no rītiem tu izej ārā un vakaros atkal ej iekšā. Un tu vienmēr esi paēdis un nekad tev nepietrūks, ko ēst, kur skriet, kur lēkt, kur peldēt. Tu taču esi varde. Jā, es esmu varde – kas vakaros iepeld savā “Atlantijas okeānā”, un no rītiem peld ārā.Un tā katru dienu. Kamēr atnāk kāda cita iespēja. Iespēja būt starp vardēm un dzīvot kā vardei. Bet pienāk arī tā diena, kad dzīve tev dod iespēju izvēlēties starp vardēm un stārķiem. Bet es tikai varu izvēlēties vienu – vai nu vardi, vai arī stārķi. Varbūt izvēlēties stārķi? Nezinu. Būt lielam, stipram un iznīcināt tās visas mazās neizglītotās vardes? Jā, bet es negribu būt liels un varens. Un arī man to mazo varžu ir žēl. Un katru reizi, kad dzīve dāvā man iespēju izvēlēties, es kļūsu par vardi. Jā, par vardi! Jo vardei ir savs skaistums, sava gudrība, un nevienu neinteresē tās vardes. Lai lēkā savā nodabā un uzdzied kādu dziesmiņu.
“Tāpat tās vardes stārķi apēdīs”, kāds man teica.
Nē, neapēdīs! Agrāk viņas varēja apēst, bet tagad – nē. Vardes vairojas, un katru vasaru, ziemu, rudeni, pavasari vardes dzīvo tālāk savā kanalizācijas akā, bet stārķi? Stārķu ar katru gadu kļūst mazāk un mazāk. Katru rudeni viņi lido meklēt labāku dzīvi, un vēl šodien viņi lido un nav apmierināti ar savu dzīvi. Un tā stārķi izklīst pasaulē un nomirst vientulībā. Bet vardes dzīvo vienā lielā kanalizācijas pasaulē, kur katrai vardei ir sava māja, savs zemes pleķis, un viss savs, ko neviens vardei nevar atņemt.
Bet tavu kanalizācijas aku var nojaukt? Nevar. Manu aku neviens nevar nojaukt, nevar tajā sākt dzīvot, jo es esmu varde. Varde, kas aizstāvēs savu aku un neļaus tai nomainīt pat vāku, jo viss vecais ir daļa no vardes dzīves.
Jā! Dzīve dāvāja man iespēju būt…
Bet es paliku es pats – varde, savā kanalizācijas akā, ar savu kanalizācijas akas vāku. Bet vardes nav joki.
P.s. Šo stāstu Marto sarakstīja tālajā 1995.gadā